Loading ...
Vēsture
1991.gada 20. janvārī – OMON raidītās lodes dzīvību atņēma vairākiem cilvēkiem. Iekšlietu ministrijas ēku toreiz apsargāja Bauskas milicijas darbinieki. Ar četriem no viņiem par tā laika notikumiem sarunājās Lita Avotiņa.
Astoņi bijušie Bauskas miliči cenšas satikties katru Šajā nedēļas nogalē Latvijā sākas barikāžu atceres pasākumi. Visdramatiskākie notikumi 1991. gada janvāra barikāžu dienās risinājās 20.janvārī, kuru viņi sauc par savu otro dzimšanas dienu. Toreiz plecu pie pleca viņi cīnījās pret omoniešiem.
Valerijs Markuns, barikāžu dalībnieks: „Iedomājieties, ja jūs būtu kaut šajā kafejnīcā un jums vienlaicīgi šauj no pistoles, no šautenes, no ložmetēja, no raķešpistoles, snaiperi vēl no kaut kurienes. Šitas ložu birums, apšaude notiek. IeM radiatori pušu, tvaiki, ūdens. Asaru gāzes granātas met iekšā, tās grauž acis.”
„Tajā brīdī mēs sapratām, ka tā ir kauja, reāla kauja,” saka vīrietis.
Četrus no viņiem ievainoja, arī Jāni Jaseviču.
Jānis Jasevičs, barikāžu dalībnieks: „Vienā kājā tiku ievainots apmēram pēc 15-20 minūtēm.”
„Tad ienāca omonieši iekšā, patronas beigušās, bruņuvesti nedabūju. Omoniešiem šausmīgas dusmas, tad, kad sagāja pieci iekšā, tad viens no omoniešiem iešāva tiešā tēmējumā otrā kājā,” viņš atceras.
Tagad katru gadu viņi piemin tos, kuri apšaudes laikā gāja bojā.
Renārs Zaļais, barikāžu dalībnieks: „Tajā skaitā Vladimirs Gamanovičs. Puisis, kurš uzbrukuma laikā atradās blakus mums. Puisis, kuru ievainotu Valerijs iznesa līdz ātrās palīdzības mašīnai. Puisis, kurš tajā dienā 15-20 minūtes pirms uzbrukuma pilnīgi nejauši ieteicās krievu valodā – nu, sevodņa pavojujem.”
Viņi atzīst, ja vajadzētu, brauktu atkal, jo tā bija cīņa par brīvu Latviju.
20.janvāris. Veterāna, atvaļināta pulkvežleitenanta Aivara Zemīša stāsts.
Gribu jums teikt vienu stāstu,
LŪZUMS
20. janvārī tikko es biju apgūlies, tad es dzīvoju Siguldā un strādāju IeM, kad sieva mani pamodināja un teica, lai es paskatos televīziju, tur kā reizi rādīja, kā apšauda IeM ar trasējošām lodēm, tas varēja būt ap 21.30, precīzi nepateikšu. Es sapratu, ka man jādodas palīgā un tūlīt sāku ģērbties. Sieva saka raudāt un lūdza to man nedarīt, jo ir taču ģimene. Es stingri pateicu, ka man tur jābūt un es būšu kopā ar saviem kolēģiem. Es tūlīt devos uz Siguldas milicijas nodaļu, kur bija sapulcējušies darbinieki. Es piegāju pie daļas priekšnieka A.Maskalāna un palūdzu, lai viņš man iedod ieroci, jo mans ierocis atradās IeM darba kabineta seifā, A.Maskalāns man iedeva savu ieroci un es viens pats devos ceļā uz Rīgu. Izgāju uz Pleskavas šosejas un nobalsoju automašīnu, kura mani aizveda līdz Matīsa tirgum, tālāk šoferis braukt atteicās, jo tur šaujot. Piegāju pie IeM, kur tiks šauts no pretējās mājas jumta ar trasējošām lodēm, arī uz Basteja kalna pusi, kāds tajā pusē iekliedzās, es sapratu, ka trāpīts. Es atrados pie IeM līdz brīdim, kamēr desantnieki izgāja ārā no ēkas un aizbrauca. Tūlīt pēc tam pirmais ēkā iegāja pareizticīgo mācītājs Aleksandrs, es pēc viņa iegāju otrais. Pirmais ko es ieraudzīju, bija ar asinīm notriepta un cauršauta bruņu veste. Līdz rītam pavadīju IeM ēkā, no rīta pirmais ieradās Igors Kupra, es ar viņu sasveicinājos un pateicu, ka braukšu uz mājām atpūsties. Atgriezos Siguldā un atdevu A.Maskalānam ieroci. Drīz pēc tam es uzrakstīju iesniegumu atvaļināties no dienesta. I.Kupra prasīja, kāpēc tā, nacionālais kadrs, es atbildēju, ka lēmums ir pieņemts. Man kaut kas iekšā salūza, varbūt, ka tas bija emocionālais pārdzīvojums, varbūt liktenis. Mana dzīve iegriezās pavisam citā gultnē, bet tas ir cits stāsts.
Tas par tuvojošos dienu, katram no mums jau ir savs stāsts.
Soviet Story
Get the Flash Player to see this player.